Ak mans Dievs, Trīsvienība, ko es pielūdzu, palīdzi man sevi pilnīgi aizmirst, lai es varētu mājot Tevī nesatricināma un mierīga, tā, it kā mana dvēsele jau būtu mūžībā. Lai nekas nespēj traucēt manu mieru un likt attālināties no Tevis, mans Nemainīgais. Bet lai ik minūte mani aiznes arvien dziļāk Tava noslēpuma dzelmē. Nomierini manu dvēseli, dari to Sev par debesīm, Savu iemīļoto mājokli un atpūtas vietu. Lai es nekad Tevi neatstātu tur vienu, bet būtu tur klāt pilnīgi un nedalīti, modra savā ticībā, dziļā pielūgsmē, pilnīgā padevībā Tavam radīšanas darbam.

Mans mīļais Kristu, kas esi krustā sists mīlestības dēļ, es vēlos būt Tavas Sirds līgava. Vēlos Tevi pārklāt ar godu, vēlos Tevi mīlēt... un nomirt no mīlestības ! Bet es jūtu savu nevarību un Tevi lūdzu, lai Tu "ietērptu mani Sevī pašā ", pieskaņotu manu dvēseli visām Tavas dvēseles kustībām, mani nogremdētu Sevī, mani pārņemtu, aizstātu mani ar Sevi, lai beidzot mana dzīve būtu vienīgi Tavas dzīves izstarojums. Nāc manī kā Aizlūdzējs, kā Izlīdzinātājs un kā Glābējs.

Mūžīgais Vārds, mana Dieva Vārds, es vēlos pavadīt savu dzīvi, klausoties Tevī, es vēlos visu iemācīties no Tevis. Lai tad, pārvarējusi visas naktis, visu tukšumu, visu bezspēcību, varētu Tevi skatīt mūžīgi un mājot Tavā Gaismā.

Mana mīļā Zvaigzne, pievelc mani tā, lai es nevarētu izkļūt ārpus Tava starojuma. Uguns, kas pārņem, Mīlestības Gars, ienāc manī, lai manā dvēselē notiktu it kā Vārda iemiesošanās : lai Viņa cilvēciskumu it kā papildinātu mans cilvēciskums, kurā Viņš atjaunotu visu savu noslēpumu.

Un Tu, Tēvs, noliecies pār savu nabaga mazo radību, pārklāj tai savu ēnu. Neuzlūko viņu citādāk, tikai kā savu mīļo Dēlu, kurā Tu esi licis visu savu laipnību. Mana Trīsvienība, mans Viss, mana Svētlaime, bezgalīgā Vientulība, Bezgalība, kur sevi pazaudēju, es veltījos Tev kā upuris. Apslēp Sevi manī, lai es sevi apslēptu Tevī, gaidot brīdi, kad varēšu kontemplēt Tavā gaismā Tava lieluma bezdibeni.